60. gadu beigās 70.gados līdztekus Rietumeiropā uzplaukstošajam hiperreālismam, latviešu glezniecībā parādijās fotogrāfisks, šķietami objektīvs realitātes atveidojums, kam bija raksturīgs gluds, izlīdzināts gleznojums, precīzas, iluzioras formas, perfekta materialitātes, telpas un gaismas izjūta.Tas bija superreālisms – XX gadsimta otrās puses tēlotājmākslas virziens, kura pārstāvji ar glezniecības vai tēlniecības līdzekļiem fotogrāfiski precīzi atveido vizuālo realitāti. Bezkaislīgais, neitrālais apkārtējais pasaules skatījums radās kā reakcija uz dekoratīvismu un filozofisku, sociālu domu ilustrācijām un apzināti tika norobežots no ideoloģizācijas. Šo tendenci spilgti pārstāv franču grupas gleznotāji- Imants Lansmanis un Bruno Vasiļevskis. Līdzīgas tendences iezīmējās arī A.Stankēviča un G.Strupuļa darbos.
Fotoreālisma principi 70. gadu vidū ienāca arī Miervalža poļa un Līgas Purmales darbos. Ar fotogrāfijas efektiem- tuvplāniem, kompozīcijas fragmentārismu tika panākta bezpersoniska dokumentalitāte, kas ignorēja katra gleznotāja īpašo rokrakstu un stilu. M.Polis lietoja arī popārtiskus paņēmienus un sirreālisma elementus, radot konceptuālu darbu sērijas.
L.Purmale no fotogrāfiskā tiešuma pakāpeniski pievērsās liriskam, vizionārām noskaņu ainavām.
…
