-
Kultūrfilosofija Latvijā 20. un 30.gados. Kultūrfilosofiskās tēmas Konstantīna Raudives darbos
Kultūrfilozofija.
Visas vēstures gaitā filosofijā ir bijusi aktuāla problēma par atšķirību starp to, kas pastāv neatkarīgi no cilvēka – pasauli, dabu un to, ko cilvēks radījis personīgajā, garīgajā veidā.
Arī kultūras problēmas rodas tad, kad izveidojas māksla, zinātne, personība un sabiedrība. Bet ir arī cits kultūrfilosofijas un kulturoloģiskās disciplīnas mijiedarbības aspekts – metadoloģiskais aspekts. Pilnīgas zināšanas par to, kā jāveido un kā ir jafunkcionē, jāattīstās kultūrai tās visos daudzējādajos veidos, pieprasa apvienot izziņas veidus un iegūtos rezultātus, atrast kopēju valodu un apvienot savas darbības. Atsevisķās kultūras sfēras to izdarīt nav spējīgas, tāpēc nepieciešams metodoloģisks vidutājs, kas ir filosofisks skats uz kultūru, jo tas skata to kopumā kā vienu veselu, konstatē modifikācijas, likumsakarības etnosociālā vidē un vēsturiskā laikā. Tomēr pati kultūrfilosofija nav izstādājusi sevis kā priekšmeta metodoloģisko funkciju, tai nav sava vēturiski teorētiskā modeļa. Taču, kad mūsu acu priekšā formējas jauna izziņas paradigma, ko pamato domāšanas sistēma, kad sistēmas pieeja ļauj filosofijai celt atbilstošu kultūras modeli, kļūst reāla iespēja radīt produktīvas saites ar dažādiem zināšanu atzariem, kas pēta vienus vai otrus kultūras fragmentus. Tas jādara lai izvairītos no savstarpējas nesapratnes un uzskatu konfliktiem.…
Latvijā kultūrfilozofiskā refleksija jaunā kvalitatīvā teorētiskā līmenī veidojās 20.g.s. 20. un 30. gados. Kultūrfilozofija izpaudās akadēmiski izglītoto latviešu filozofu darbos. Vai kultūrfilozofija bija dabiska un likumsakarīga Rietueiropas ideju filiācija vai arī aizraušanās ar moderniem strāvojumiem, kas, atplūduši līdz Latvijai, deva savu tiesu garabarības studētalkstošiem prātiem? Kaut arī 20.g.s. 20.-30. gadu Latvijas Kultūrfilosofijas sasaukšanās ar daudzu Rietumeiropas domātāju idejām nav apšaubāma, tomēr tā veidojās kā pašu meklētas atbildes uz laikemta izvirzītajiem jautājumiem. Literatūrzinātnieks Jānis Alberts Jansons 19. gadsimta otro pusi un 20. gadsimta sākumu rakstoro kā pārejas laiku no tautas tradicionālās kultūras uz autonomām garīgās dzīves formām, respektīvi, latviešu modernās kultūras profesionālas izveides sākumu. Grūti salīdzināt šo vēlīno procesu ar Eiropas kultūras un intelektuālās tradīcijas ilgo pieredzi, ko topošā latviešu nacionālā kultūra tiecās asimilēt un izdzīvot dažos gadu desmitos. Latviešu kultūrfilozofija uzņēmās skaidrot un daļēji pat virzīt šo straujo un sarežģīto procesu.
