Par Jaunajiem laikiem mēdz uzskatīt laikus, pēc viduslaikiem un renesanses – 17. gs. 17. gadsimts bija liels pārmaiņu laiks. Tas nesa pārmaiņas ne tikai zinātnē un kultūrā, bet arī cilvēka izpratnē par dzīvi, reliģiju, notikumiem, kas norisinās tajā.
Viduslaiku valsts pakļāvās baznīcas ietekmei, tomēr, nākot jaunajiem laikiem, tās ietekmes sfēra zūd. Valsts sāk pārvaldīt baznīcu, ko uzskata par vienu no saviem resoriem. 17. gadsimts būtiski izmainīja filozofiju un pasaules ainu. Zuda pārliecība, ka filozofija un kristietība ir nesaraujami saistīta. Dabas zinātņu sfēras bija pirmās, kurās notika domāšanas "apvērsums".
17. gadsimta pasaules ainu veidoja dabaszinātnieki ar filozofisku ievirzi. Jauno zinātnieku (Kopernika, Bruno, Keplera, Galileja, Ņūtona) teorijas pamatos izmainīja kristīgo paradigmu, jaunās teorijas sašķobīja un mainīja vecos, kristīgos priekšstatus par pasaules uzbūvi, jo līdz šim valdīja uzskats, ka pastāv divas pilnīgi dažādas pasaules: Dievišķā un Zemes pasaule.…
