Ir viegli stāstīt par to, kāpēc man nepatīk karš vai arī kāpēc es gribētu suni. Taču, kurš cilvēks tad var tā vienkārši stāstus par draudzību, mājām sakārtot plāna punktos. Tās ir lietas, par kurām domas nespēj iekļauties kaut kādos noteiktos rāmīšos. Tās ir tādas sajūtas, par kurām rakstot nāk klāt tik daudz jaunu domu, ka ir grūti pat visu pierakstīt, kur nu vēl skatīties, lai tas viss sanāktu plānveidīgi.
Man tā ir arī ar grāmatām. Ir daudz tādas grāmatas, kas tik ļoti aizkustina, ka tu nevari novaldīt asaras lasot pēdējās lapaspuses. Vēl īpašāk ir tad, ja tā notiek ar jebkuru viena rakstnieka sarakstīto grāmatu. Tieši tādēļ es nolēmu rakstīt pārdomas tieši par Ēriha Marijas Remrka sarakstītu darbu, lai gan no sākuma nevarēju izvēlēties kuru no daudzajiem.…
