Šo darbu Fihte ir iecerējis kā plašai auditorijai pieejamu un saprotamu, uz to viņš arī norada sava darba priekšvārdā. Fihte ir pārliecināts, ka darbs ir uzrakstīts vienkāršā valodā, skaidri un saprotami formulētās domas uztvere būs viegla un patīkama. Priekšvārdā ir noradīts, ka tiem, „kuri jau agrāk galvā iekaltus izteicienus grib tikai atkārot mazliet izmainītā kārtībā un šo atmiņas darbību uzskata par saprašanu,” paliks nepamierināti jo nespēs saprast viņa domu. Fihte savu darbu veido tā, lai „Es” kurš caurvij visu darbu, runājošā un domājošā persona ir nevis viņš pats, bet gan lasītājs. Fihte vēlas, lai lasītāju šis darbs ietekmētu uz pārdomām un iedziļināšanos Fihtes uzstādītā jautājuma problemātikā.
Fihte problēmjautajumu ķēdīti sāk ar jautājuma uzstādini, kas es esmu, kas es esmu kā es pats un kāda ir šī es jeb manis paša sūtība. Tūlīt pat viņš dot šķietamu atbildi uz šo savu jautājuma, ka tas ir pats par sevi it kā skaidrs katram, kas viņš ir un ka ceļš kādā cilvēks ir nonācis pie zināšanām par sevi ir visas viņa dzīves garumā, ka to nav vērts vairs atkārtot. Uz šo jautājumu cilvēks jau ir zinājis atbildi pirms to vel uzspējis uzdot. Fihte apšauba tāda ceļa pareizību, viņš norāda, ka vienīgais ko cilvēks var zināt ir tas, ka ir dzirdējis citus izsakāmies par šo jautājumu un ne vairāk. Un ja cilvēks sevi ciena tad viņam ar jāgremdējas pārdomās par jautājumu, kas viņš ir un kāda ir viņa sūtība, ja jau reiz to citi ir darījuši, tad viņš nevar sevi vērtēt zemāk par viņiem. Katram cilvēkam ir jāvēlas un jāgrib pētīt pašam, nevis akli sekot citu izteikumiem, jo šādi cilvēks var ļauties sevi maldināt.…
