Pārmaiņas, kuras piemeklēja Latviju un latvju tautu Otrā Pasaules kara laikā un pēc tā, piemeklēja arī latviešu māksliniekus un apdraudēja Latvijas mākslas turpmāko attīstību. Latvijas mākslas attīstība nebija iespējama, jo komunisms diktēja savus lozungus un prasības, un ja vien negribēja zaudēt kādu savu tuvinieku vai pavisam negaidīti aizceļot, nācās pakļauties. Tika atļauti tikai tādi darbi, kas vai nu slavināja komunisma līderus ( kā, piemēram, Gunta Stupuļa skulptūra “V.I.Ļeņins”) vai arī gleznas, kas atspoguļoja reālistiskos dzīves notikumus, kas, protams, atkal slavināja tos pašus lozungus, kas, starp citu, bija uzspiesti un iedzīti galvā tā. Ka galva plīsa vai pušu. Tāda nu lūk brīvība brīvi paust savas domas...
Ieejot “ Arsenāla” galvenajā izstādes zālē pirmā doma bija: “ Nemaz tik apspiesti viņi nav bijuši!:” Tomēr tikai vēlāk nāca atskārsme, kam tik visam nevajadzēja notikt, lai Latvijas māksla spētu uzsākt savu attīstības ceļu. Kādas cīņas (gan burtiskā, gan pārnestā veidā) netika izcīnītas.…
