-
Četru principu loma mūsdienu medicīnas ētikā
SECINĀJUMI
Ir kļūdaini uzskatīt četrus principus par “četru nošu” harmoniju. Gilons iesaka uzskatīt principus par “četriem morālajiem nukleotīdiem”, no kuriem sastāv morāles DNS ar kuriem, gan izmantojot tos pa vienam, gan savstarpēji kombinējot ir iespējams izskaidrot un atrisināt būtiskākās un universālākās medicīnas ētikā sastopamās problēmas.
Savukārt galvenā tikumu ētikas problēma ir tā, ka daudzi tikumi no morāles viedokļa nav obligāti, tie nav saistīt ar pienākumu. Tas nebūtu nekas īpašs, ja runa būtu tikai par ikdienas morālo dzīvi, kur subjekts riskē vienīgi pats ar sevi, taču šāds neobligāts raksturs neder profesionālajā ētikā un jo īpaši medicīnas ētikā, kur riskam tiek pakļauta pacienta veselība un dzīvība.
Ļaunprātīga principu pielietošana var novest pie sterilas un veinveidīgas, smadzenes bremzējošas un garlaicīgas pieejas ētikas problēmām, kā to noformulējis Hariss.
Tāpat, ja četri principi tiek izolēti no sociālā, kultūras un ētiskā konteksta, tas var novest pie Kalahana aprastītās morālās iztēles trūkuma un pliekanas morāles analīzes.
Lai izvairītos no tā visa medicīnas ētika ir jāpasniedz kombinācijā ar vērtībizglītību un kritiski analītisko domāšanu, bez kā nav iespējams pilnā mērā izmantot principisma iespējas.
Nav saprotams vai nošķīrums starp privāto un publisko ir identisks nošķīrumam starp indivīdu un sabiedrību, kā tas tradicionāli tiek uzskatīts.
Nav arī īsti skaidrs cik lielā mērā principi ņem vērā kultūras atšķirības, indivīdu tiesības un pienākumus, dzimumu lomu.
Skaidrs ir tikai viena, ka principisma praktiskais un teorētiskais potenciāls joprojām ir pietiekami liels, lai būtu vērts turpināt pilnveidot šo pieeju.
Četri principi ir tikai instruments – kompass, kas palīdz mediķiem orientēties, medicīnas ētiskajās problēmās.
Tie neaizvieto domāšanu un nepavisam neatceļ prasību pēc tā, lai mediķu ētiskie lēmumi būtu arī loģiski pamatoti – tieši tā kā to vēlas Hariss, kurš uzsver loģiskā nepretrunīguma pieejas nozīmi.
…
Cieņa pret cilvēka autonomiju – pienākums respektēt autonomas personas spēju pieņemt lēmumus un tiesības tos īstenot. 2. Nekaitēšana – pienākums nenodarīt ļaunu. 3. Laba darīšana – pienākums darīt labu un ievērot līdzsvaru starp labas un ļaunas rīcības vai bezdarbības sekām. 4. Taisnīgums – pienākums ievērot taisnīgumu gan labumu, gan riska sadalē. Šīs principisma prezentācijas apšauba alternatīvo pieeju piekritēji: komunitārisma ētikas pārstāvis D.Kalahans, tikumu ētikas pārstāvis A. Kempbels un Gardinere, antiprincipisma piekritējs Dž. Hariss un dažādi reģionālās ētikas paveidu atbalstītāji. Alternatīvo pieeju piekritēji pievērš lielu uzmanību ne ne tikai bioētikas un medicības ētikas teorētiskajām nostādnēm, bet arī tās prakstiskajam pielietojumam. Tātad tikumu ētikas pieeja pārbauda, gan pacienta, gan ārstu darbības atbilstību tam, kā viņi apzinās sevi kā morāles būtnes ar saviem morālajiem mērķiem un pienākumiem. “Uzmanības centrā ir jābūt pacienta drosmei, netlaidībai un gudrībai, un mums ir nepieciešams zināt, ka viņa izvēle, it īpaši ja tā ietver sevī kaitējumu viņa ģimenei ir atbilstoša viņa priekšstatiem, par to kādu dzīvi viņš vēlas dzīvot.” Tieši tas pats attiecas uz medicīnisko personālu, kura pienākums ir pretrunā ar pacienta vēlmēm. Līdz ar to cieņa pret “autonomiju”, pārvērša par cieņu pret “personu.” Un cieņa pret personu nozīmē dialogu, dažreiz arī konfrontāciju, taču tikai tādēļ, lai droši pārliecinātos, par to ka stājoties pretī nāvei, gan pacients, gan ārsti ir pilnīgi godīgi paši pret sevi un viens pret otru. Tāpēc, kad visi iespējamie pacienta dzīves faktori ir izsvērti un novērtēti un pacients ir izskaidrojis medicīniskajam personālam iemeslus savam lēmumam atteikties no asins pārliešanas, tiek pieņemts galīgais lēmums izpildot pacienta vēlēšanos. Tomēr no morāles viedokļa raugoties Kempbels to uzksata par visgrūtāko no četrim scenārijiem.
