Sengrieķu literatūra ir vissenākā un vienīgā Eiropā, kas attīstījusies pilnīgi patstāvīgi. Žanru daudzveidība un satura bagātība, kas tai raksturīga, lielā mērā ir bijusi noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstības procesā, līdz pat mūsdienām. Hronoloģiski Sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX-VIII gs.p.m.ē. līdz mūsu ēras III-IV gs., kad sākās pāreja uz Bizantijas laika literatūru. Laika gaitā mainās sengrieķu literatūras izplatības teritoriālās robežas: sākumā literatūra, zinātnes un filozofijas doma attīstās Mazāzijas rietumu piekrastē; sākot ar VI gs.p.m.ē. par grieķu kultūras centru izvirzās Atēnas un saglabā šo centrālo vietu visā sengrieķu kultūras un mākslas attīstībā daudzus gadsimtus. Arī tad, kad pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem pakļautajā un hellēnizētajā teritorijā rodas jauni kultūras centri, īpaši Aleksandrija, Atēnas saglabājas kā filozofijas un drāmas uzplaukuma centrs. Kad I gs.p.m.ē. Grieķija kļūst par Romas valsts provinci, ievērojamāko grieķu polisu relatīvā pastāvība saglabājas tikai kultūras dzīves jomā.…
