Protestantu reformācija bija 17. gs. notikusī Baznīcas šķelšanās – t.s. reformatoru (Luters, Cvinglijs, Kalvins, Mincers u.c.) kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā. Rezultātā radās virkne sektu, jo kurām turpmākajos gadsimtos izveidojās vairākas konfesijas, kuras pastāv arī mūsdienās: luterāņu, reformatoru, presiteriāņu, kalvinistu, anabaptistu un anglikāņu.
Tā kā šķelšanās notika renesanses laikā, tad tika tai pievienoti ļoti daudz humānistu, ar savām idejām. Reformatori par savām pamatprasībām uzskatīja sekojošās: Bībeli var lasīt un izprast katrs; cilvēks pats atrod ticībā savas dvēseles glābšanu, tāpēc nav nepieciešamības pēc svētbildēm, mūku ordeņiem, gavēņiem, baznīcas hierarhijas un tās laicīgajiem īpašumiem.…
