Dažādu sociālo institūtu loma indivīda dzīvē ir atšķirīga – tā ir vēsturiski mainīga un nevienāda savā ietekmes spēkā arī konkrētā laika posmā. Arī pašu sociālo institūtu ietvaros, ievērojot sabiedrības konteksta dinamiku, funkcionēšanas vērtību un normu dimensijā notiek izmaiņas. Šīs sakarības labi ir redzamas izglītības sfērā 19. un 20. gadsimta mijā, kad ekonomikas straujais progress Rietumeiropā veicināja ne tikai plašu izglītības kvantitatīvu izvērsumu, bet arī kvalitatīvas zināšanu statusa izmaiņas, kuras savukārt rosināja pašas izglītības sistēmas strukturālas modifikācijas, tās nozīmības pieaugumu vērtību sistēmā. Ekonomiski attīstītajās valstīs napārprotama ir arī izglītības virzības atgriezeniskā ietekme gan uz indivīda panākumu nodrošināšanu, gan sabiedrības kopīgo sociālo progresu.
Līdzšinējā cilvēces pieredze ļauj saskatīt vairāku sociālo institūtu īpaši noturīgo lomu indivīda praksē dažādās politiskās un ekonomiskās sistēmās, reliģiskās un kultūras orientācijās. Pirmām kārtām tas attiecas uz ģimenes strukturāli funkcionālo jomu. (Ģimene – vēsturiski mainīga, maza sociāla grupa, kura nodibināta uz laulības vai radniecības sakaru pamata un kuras locekļi saistīti ar sadzīves kopību, savstarpēju izpalīdzību un atbildību.) Socioloģiskais skatījums, kurš aptver gan civilizācijas vēstures konspektu, gan mūsdienu situācijas analītisku vērtējumu, vispirms nepārprotami izvirza jautājumu: vai ģimene ir nepieciešama cilvēka eksistences mikrotelpa? …
