Kultūras darbinieku represēšana, manuprāt, bija milzīgs zaudējums visai latviešu kultūrai. Neatkarīgi no tā, vai tā bija mūzika, rakstniecība, vai dzeja. Tā skāra visaptveroši un pamatīgi, un no tās bija neiespējami izvairīties.
Izstādē apskatāmie materiāli par radošās inteliģences paveikto, rosināja manī vairākas atziņas par totalitārās valsts un kādas atsevišķas partijas visaptverošās kontroles bīstamību pār ļaužu prātiem.
Šie kultūras darbinieki bija ne tikai spoži prāti, bet arī Latvijas valsts patrioti, kā, piemēram, Atis Ķeniņš, kurš uzskatīja, ka latviešiem ir vairāk jādomā par kultūras vērtību kopšanu un attīstīšanu, bet mazāk – par mantiskām un materiālām lietām.
Arī viens no mūsdienās zināmākajiem tā laika kultūras darbiniekiem Aleksandrs Grīns bija patiess Latvijas patriots. …
