Žargonismi ir kropli, neliterāri, bieži no citas valodas aizgūti vārdi un izteicieni ar izteiktu negatīvu nokrāsu, ko lieto noteikti sabiedrības slāņi, bieži vien tie ir radīti ar nolūku, lai pārējie tos nesaprastu. Žargonismi liecina par zemu valodas kultūru, tie nav izmantojami kulturāla cilvēka valodā.
Žargonismu iesaistīšana rada savdabīgu runas veidu, kura valodnieciskais nosaukums ir žargons. To mēdz dēvēt arī par slengu jeb argo.
Īpatnēju žargonu parasti lieto noteikti sabiedrības slāņi: piemēram, ir skolēnu un studentu žargons, karavīru žargons, cietumnieku žargons u.c.
Tā ir nevēlama parādība. Piemēram, skolēni žargonismus sākumā lieto tikai humora pēc, bet vēlāk šie vārdi pamazām iekļaujas vienkāršrunas stilā tā, ka pats runātājs nemaz tos vairs nemana.
Sazināšanās žargonā prasa noteiktu dzīves pieredzi un pat izglītības līmeni, jo tajā plaši ienāk citvalodu vārdi, vēstures fakti (omonietis). Sarunvalodā ienāk literatūras fakti un mākslas aktualitātes (kino, TV, mūzika). No šis jomas minami daudzi izteicieni un vārdu savienojumi, kas kādu laiku ir aktuāli valodas apritē.
Pagājušā gadsimta beigās Latvijā bija izplatīts tā saucamais kārkluvāciešu žargons – latviešu valodas vārdu vietā tika lietoti izkropļoti vācu valodas vārdi. Tipisks kārkluvācieša piemērs ir brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” no tēlotais Švauksts.…
