Liriskais „Es” ir gatavs padoties visam un beigt cīņu ar pasauli, taču autors it kā mudina nepadoties viņu, autors mudina lirisko „Es” saņemties un turpināt iesākto, neskatoties uz apkārt esošajām problēmām un neuztvert sīkus atgadījumus kā milzīgu problēmu, bet gan uztvert to visu pavisam mierīgi, izanalizēt visu un rīkoties tālāk.
„ ... Ej pār upēm. Nekas, ja tur dārd
Dzelmes valstītu akmeņu sāni. [..]”
„ Ja tu delnu uz klintsraga plēs,
Ja kāds akmens sāpīgi sasit, -
Esi mierīgs. Mēs – pirmie. Avangards – mēs.”
Autors liriskajam „Es” stāsta, ka „dzīvi nodzīvot vajaga prast [..]”, neskatoties uz to, ka reizēm tā šķiet pārāk īsa, lai paveiktu visu, kas ieplānots. …
