Vitamīnus (no latīņu vārda vita – dzīve, amīns – ķīmisks savienojums, kas satur slāpekli). atklāja 1912. gadā poļu zinātnieks K. Funks. Viņš izolēja no uzturlīdzekļiem bioloģiski aktīvas vielas un deva tām vitamīnu nosaukumus, tos apzīmē ar latīņu alfabēta lielajiem burtiem hronoloģiskā atklāšanas secībā. Šāds apzīmējums ir populārākais (A vitamīns utt.). Vitamīnu pētniecība strauji attīstījās 20. gs. divdesmitajos gados, kad atšifrēja to struktūru un sāka ražot ķīmiskās sintēzes ceļā. Mūsdienās ir atrasti vairāki desmiti vielu, kas ir līdzīgi un ko var pieskaitīt pie vitamīniem, bet tieša nozīme cilvēka veselības saglabāšanai ir ap 20-30 no tām.
Vitamīnus nosauc arī pēc to ķīmiskās uzbūves vai funkcijām organismā. Daļa vitamīnu ir sastopami vairākās formās, kuru molekulas uzbūve un fizioloģiskā iedarbība ir nedaudz atšķirīga, bet ķīmiskās un fiziskās īpašības- praktiski vienādas, tādēļ vairāku vitamīnu nosaukumi ir doti daudzskaitlī, piemēram, tokoferoli, kalciferoli, bioflavonoīdi. Tie ir dzīvajās šūnas noritošo ķīmisko reakciju dalībnieki un katalizatori.…
