Iedvesma ir daudzpusīgs un neparasts jēdziens. Katram cilvēkam tā parādās savādākā veidolā. Vienam tie ir pēkšņi, brīnumaini, spilgti un emocijām bagāti pārdzīvojumi, kas viņus piemeklē visneiedomākajos brīžos, bet citiem tā ir smaga, ilglaicīga strādāšana, lai saniegtu vēlamo rezultātu. Manuprāt, taisnība ir gan vienā, gan otrā gadījumā, jo iedvesma var būt arī mānīga, tā vienmēr ir mūsos, pašos slēptākajos sirds un prāta nostūrīšos un pienākot īstajam brīdim tā mums instinktu vadītiem liek atbilstoši rīkoties. Iedvesma ir kā patiesa sirds melodija, neizteikti vārdi, kas gaida brīdi, lai varētu izplūst no mūsu lūpām, tikt pierakstīti ar mūsu roku. Prātā nāk Maijas Laukmanes dzejas rindas: „...nepasacītie vārdi
nobirst no manas sirds ābeles zariem
kā nogatavojušies āboli
tie nesagaidīs nevienu rasotu rītu
vai manu pirkstu pieskārienu
noplūcot,
izgaršojot... ”.…
