SECINĀJUMI
No darbā analizētās literatūras var secināt, ka:
1) Dabas lignocelulozes šķiedru saturošie materiāli ir ļoti perspektīva armējošā komponente termoplastisku polimēru ekokompozītu iegūšanai:
- šķiedras, salīdzinot ar tradicionālajām augstmoduļa šķiedrām, ir biodegradablas, to resursi dabā ātri atjaunojas, ir daudzveidīgas un resursi ir praktiski neizsmeļami,
- var izmantot atlikuma produktus, kas rodas dažādos ražošanas, t. sk. pārtikas rūpniecības, kokapstrādes un tekstilapstrādes, procesos,
- dabas šķiedras nav trauslas, kompozīta pārstrādes procesā nelūzt un nemaina savus izmērus, turklāt tai arī nav abrazīvas iedarbības uz pārstrādes iekārtām,
- dabas šķiedru saturoši kompozīti ir viegli reciklējami, otrreiz izmantojami, tādejādi arī ekoloģiski perspektīvi materiāli.
2) Kā polimēru saistvielas visbiežāk izmanto termoplastiskos poliolefīnus, no kuriem vislabākie fizikāli-mehāniskie rādītāji ir polipropilēnam. Poliolefīnus pasaulē arī visvairāk ražo un izmanto, tāpēc tie lielos daudzumos nonāk arī dažādās atlikumu plūsmās. Līdz ar to paveras plašas iespējas kā polimēra matricu izmantot arī reciklētus poliolefīnus, kas sekmē izejvielu taupīšanu un risina arī ekoloģiskos jautājumus.
…
