2-3 gadu vecu bērnu baiļu pārvarēšanas pedagoģiskās metodes

Kāpēc es izvēlējos šo tēmu?
Psihologiem, pedagogiem, bērnu vecākiem, ārstiem šī tēma vienmēr paliek aktuāla, pat neskatoties uz daudziem veiktiem šajā jomā zinātniskiem darbiem, publikācijām un pētījumiem un arī personisko praktisko pieredzi.
Bailes ir visiem mums pazīstamas. Tās ir neizbēgama mūsu dzīves sastāvdaļa. Bailes ir tik pat dabiskas, kā ārējās parādības – lietus, vējš, migla vai negaiss. No mūsu iekšējās dabas viedokļa vēlēšanās “likvidēt” bailes ir tik pat absurda, cik arī vēlēšanās likvidēt nepatīkamus laika apstākļus.
Daudzi no mums vēl joprojām atceras kā būdami par zēniem un meitenēm baidījās iet iekšā tumšajos gaiteņos, baidījās no noslēpumainās čabēšanas, neizskaidrojamām skaņām, pēkšņām čīkstēšanām...
Jebkurš audzinātājs var teikt, ka daži bērni atsakās braukt no slīdkalniņa, pārvarēt šķēršļus, peldēties baseinā, bēg prom no suņa, kas tuvojas, nepaliek vieni, neiet pie ārsta, paliek uzbudināti pirms pošu veikšanas, notrīc sadzirdot negaidītas skaņas utt. Visos šajos gadījumos runa ir par bailēm. Raksturīgas ir arī bailes, kuras rodas pirms gulētiešanas, baidīšanās no nepatīkamiem sapņiem, dažādiem dzīvniekiem, uzbrukšanas, dziļuma, uguns un ugunsgrēka, kā arī no vecāku puses sodīšanas.
Visi mēs atceramies savas bērnības bailes. Mājas gars zem gultas, “babaika” pieliekamajā, atomkara draudi... Baiļu diapazons ir diezgan liels: no pasaku tēlu baidīšanās līdz reālām dabas parādībām, tādām kā pērkons vai zemestrīce. No paniskām bailēm no slēgtām telpām līdz bailēm būt smieklīgiem apkārtējo acu priekšā. Gadās arī tā, ka bērni neatdzīstas savās bailēs, bet psihologs ar pieredzi ieraudzīs to izpausmi bērnu zīmējumos, ieraudzīs to atspoguļojumu bērna acīs.…