Otru cilvēku spēj novērtēt vien tas, kurš sevī saskata cilvēku, aizmirst pašlabumu un otra atnākšanu sauc par laimīgāko mirkli savā dzīvē. Pat laika kategoriju šis cilvēks tver "mēs" formā, atklājot jūtu pasauli kā trauslu un sabiedrībai liegtu telpu. Ziedoņa cilvēks saudzē laiku, krāj laika minūtes, nozog tās liktenim un ļaunām mēlēm. Viņš zina, kā dēļ to dara: "Tad apstājās laiks, Un tā bija mīlestība, Jo tikai milestības priekšā tas apstājas." ("Tad apstājās laiks") …
