Gaismas dispersijas parādības novēroja jau sen, tomēr pirmais, kurš noskaidroja laušanas koeficienta atkarību no gaismas krāsas, bija Īzaks Ņūtons. 1666. gadā viņš novēroja, ka, laižot baltas gaismas staru caur stikla prizmu, tas sadalās dažādu krāsu staros, kas izkārtoti šādā secībā: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zilzaļa, zila un violeta, tāpat kā varavīksnes lokā, veidojot Saules jeb baltās gaismas spektru. Ejot cauri prizmai, vismazāk noliecas sarkanie, bet visvairāk – violetie stari. Tātad, stiklā redzamās gaismas diapazonā vismazākais laušanas
koeficients ir sarkanajai
gaismai, bet
vislielākais – violetajai.