Izlasot un analizējot Ksenofonta un Platona dialogus, var apkopot vairākus vienojošus elementus.
„Es zinu, ka es neko nezinu”. Šo apgalvojumu Sokrats izmanto kā spēles elementu, lai ar veikliem jautājumiem iedzīt strupceļā sarunu biedrus, kas sevi uzskata par gudriem, tādā veidā liekot viņiem atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina. Sokrats savu sarunas partneri noved apmulsumā, sākumā uzdodot vienkāršus jautājumus un nemanāmi pārejot uz galveno problēmu, kas jāatrisina, tādā veidā sarunas partneris tiek samulsināts un viņam tiek likts saprast, ka nav nemaz tik viegli atklāt patiesību. Sokrats izmanto arī ironiju, viņš cildina sava sarunas biedra prāta spējas un domas skaidrību, lai novestu viņu pie pretrunām ar sevi.
Tiek izmantotas analoģijas, ar kuru palīdzību izskaidro apspriežamo tēmu. Tikuma salīdzināšana ar bitēm, taisnīgo darbi tiek salīdzināti ar namdaru darbiem, un kā viens, tā otrs var pastāstīt par saviem pienākumiem.…
