Pētījumiem ar lielu mērķauditoriju un nepieciešamiem statistikas datiem izmanto kvantitatīvo stratēģiju, kas ietver vairākas pētniecības metodes.
Viena no kvantitatīvās pieejas metodēm ir aptauja, kas ietver anketēšanu un intervēšanu. Anketas parasti ir stingri strukturētas, ko nevarētu teikt par intervijām. Tajās ir zināma galvenā tēma, tomēr jautājumu uzstādīšana nenotiek pēc izteikta plāna. Ideālā gadījumā, respondents ir galvenais runātājs, tomēr intervētājam jāseko līdzi, lai saruna nenovirzītos no tēmas. Intervētāja uzdevums ir uzdot jautājumus, un no iegūtajām atbildēm, veidot jaunus – padziļinātākus, kas arvien vairāk pietuvina pētāmā jautājuma atrisinājumam. Tāpēc intervētājam nākas uzmanīgi sekot līdzi gan respondenta teiktajam, gan uzdotajiem jautājumiem un intervijai kopumā.1
Intervijai var klasificēt 3 struktūras modeļus:
nestandartizēta – šādai intervija ir vismazāk strukturēta, t.i. intervija sastāv no galvenajām jeb vadlīnijām. Intervijas norise ir atkarīga no konkrētā intervētāja un respondenta, jo jautājumi un to atbildes netiek veidotas pieturoties pie konkrēta plānojuma. Piemēram, ja galvenā tēma ir vecāku un bērnu attiecības, tad sarunas virzienu(nokrāsu) var „regulēt” gan intervētājs, gan respondents. …
