Vēl šodien mūs priecē saglabājušies fragmenti no partenona frīzes ciļņiem un frontonu skulpturālajiem veidojumiem. Piemēram, moiru figūras ir cirstas no marmora. Apbrīnojama ir senā meistara plastiskuma izjūta, kā arī anatomijas zināšanas. Tā vien šķiet, ka cauri plānajam hitona ģērbam elpo dzīva, silta miesa. Auduma krokas, kas arhaiskajā periodā bija stingri vertikālas, neizteiksmīgas un samērā vienmuļas, kļuvušas smalkas, sarežģītas un iemieso sevī dinamiku.
Grieķu tēlnieki savos darbos centās akcentēt fiziskā un garīgā skaistuma harmoniju, tāpēc bieži vien skulptūrās vērojami ēģiptiešu mākslas kanoni – katra ķermeņa daļa jāattēlo tādā rakursā, kurš visbiežāk izceļ tās skaistumu.
Klasikā perioda skulptūrās vērojamas emocijas, kaislības, iegribas, aizvainojums, atturība, iekšējs miers, muskuļotie stāvi izstaro vīrišķīgu spēku un drosmi.
4.gs. tēlnieku Skopa, Prāksitela un Līsipa darbos jūtama atšķirīga pieeja, salīdzinoši ar iepriekšminētajiem. Viņi cilvēkos un dievos vairāk attēloja individuālo raksturu, personīgos pārdzīvojumus. Jūtams, ka šī iezīme ir laikmeta nosacīta, interesants kļuvis cilvēks kā indivīds, vienreizēja un neatkārtojama personība, viņa savdabīgie vaibsti un uzskati. Neraugoties uz to, tēlniecības pamatprincipi, kas prasa akcentēt cildeno, varonīgo, skaisto un gudro, palikusi nemainīga.
Klasiskie sengrieķu skaistuma principi prasīja samērojamību ar cilvēka uztveri un paša ķermeni.
…
