Latviešu rakstniekiem nav svešs cilvēku raksturs, tā īpatnības un rakstura īpatnību atklāšana dažādās dzīves situācijās. Tas viss arī atklājas mūsu tautas rakstnieku psiholoģiskajās novelēs. Kā ievērojamākos no psiholoģiski reālistisko noveļu autoriem varu minēt Andreju Upīti, Jāni Ezeriņu, Ēriku Ādamsonu, Augustu Saulieti. Visi šie autori ir radījuši spilgtus stāstus, kuros atklājas cilvēka iedaba un raksturs.
Lielisks piemērs ir Ērika Ādamsona novele „Lielas spodrības gaismā”. Stāsta galvenais varonis ir Rihards Beitāns. Viņš ir apsēsts ar tīrību un kārtību. Viņam ir bailes un izraisīts iekšējs riebums pret visu netīro un kārtīgo. “(..) Viņš nezināja lielākas un pazemojošākas ciešanas par netīrību,” tā autors raksturo galveno varoni. Viss ir kārtībā līdz brīdim, kad bedrē iekrīt mazais puisēns. Šeit viņam rodas iekšējā dilemma – sasmērēties un izglābt dzīvību vai labāk ļaut nomirt un palikt tīram?. Viņš izvēlas savas jaunās, tīrās drēbes.
…
