Viduslaiku kultūra ir dzimusi uz antīkās pasaules drupām. Daudzas antīkās pasaules vērtības un sasniegumi ir sagrauti, tādēļ viduslaiku kultūrai jārada jaunas vai jātransformē vecās vērtības, uz kurām orientēties. Viduslaikos kultūra kļūst daudzveidīgāka, tā vairs nav centralizēta, taču tai kā vienojošs un visu aptverošs spēks ir kristietība.
Viduslaiku estētiskās domas veidošanā liela nozīme ir neoplatoniķu Prokla un Plotīna idejām par bezformas skaistumu, uz kuru jātiecas, taču, kurš ir nesasniedzams, kā arī domai par nepārtrauktu garīgu spriedzi. Nozīmīgākie viduslaiku kultūras pārstāvji, kuri runā par skaistā un cilvēka attiecībām ir Aurēlijs Augustīns (354.-430.) un Akvīnas Toms (ap 1225. – 1274.).
Viduslaikos par mākslinieku sauc tādu cilvēku, kas studē vai piekopj „brīvās mākslas”. Cilvēks ar jēdzienu „māksla” saprata ko citu nekā to, ko par mākslu saucam mūsdienās. Māksla dalījās brīvajās un mehāniskajās mākslās. Brīvās mākslas ir tas, ko šodien saucam par zinātni – gramatika, retorika, dialektika (loģika), aritmētika, mūzika, ģeometrija, astronomija. Izņēmums ir mūzika, ko mūsdienās arī saprot kā mākslu. Mehāniskās mākslas bija dažādas ar amatniecību saistītas nodarbošanās, piemēram, aušana, tēlotājmāksla utt. Brīvās mākslas balstījās uz teoriju, savukārt, mehāniskās – uz amatnieka veiklību apstrādājot noteiktu matērijas veidu.
…
