„Vai šī meitene bija cilvēciska būtne vai feja, vai arī eņģelis, to Grenguārs – šis skeptiskais filozofs, šis ironijas pilnais dzejnieks pirmajā mirklī nebūtu varējis noteikt, tik ļoti viņu savaldzināja žilbinošā parādība.”
Šo mazo, graciozo dievieti sauca Esmeralda. Viņa bija kādas ielasmeitas, vārdā Paketa, mazais eņģelītis, mazā meitiņa, kuru viņa dievināja skaistās sejiņas un mazo pēdiņu dēļ. Esmeralda bija viss, kas viņai šai pasaulē bija, viss, ko viņa mīlēja un kas likās svēts. Taču kādu dienu čigānietes nozaga mazo meitenīti un aizveda sev līdz. Tā vietā atstājot kroplīgu ērmu ar vienu aci.
Mazā Esmeralda izauga par apbrīnojami skaistu meiteni un pusaudzes vecumā ieradusies Francijā caur Ungāriju „Viņa nebija liela, tomēr tāda šķita, tik smuidrs bija viņas augums. Meitene bija melnīgsnēja, tomēr varēja samanīt, ka dienas gaismā viņas ādai piemita tā brīnišķīgā zeltainā vizma, kāda raksturīga andalūzietēm un romietēm. Viņas mazās pēdas arī bija kā andalūzietei, tik viegli viņa spēra soļus savā šaurajā, graciozajā kurpītē.”
Viņa apbūra un valdzināja. Ik reiz, kad meitene dejoja, visu skatieni bija kā piekalti dejotājai. Viņa griezās un virpuļoja, tamburīnam skanot, un viņas trauslais, slaidais augums cieši viduklim piegulošā ņieburā un raibos svārkos, vairāk atgādināja nimfu, nekā vienkārši skaistu meiteni.…
