Lielākoties reliģijā un filozofijā dvēseli uzskata par cilvēka (ķermeņa)neatdalāmo, nemateriālo daļu. Daudzās reliģijās uzskata, ka dvēsele turpina dzīvot arī pēc cilvēka nāves un ka dvēsele piemīt ne tikai cilvēkam, bet arī dzīvniekiem, augiem un pat priekšmetiem.
Pateicoties ķermenim, cilvēks ir pasaules daļa, bet, pateicoties apziņai, viņš ir tāda daļa, kas var izzināt veselo- pasauli kopumā.
Šodien cilvēks labi apzinās apziņas un matērijas, gara un ķermeņa pretstatu. Taču senatnē, kad valdīja liela ticība pārdabiskajam, pretstats starp materiālo un garīgo tikai iezīmējās. Dvēseli centās izprast pēc līdzības ar cilvēka organismā notiekošajiem dzīvības procesiem. Dvēsele, viņuprāt, ir tīri vieliska, materiāla, nav striktā pretstatā ar ķermeni un izsaka noteiktas tā funkcijas.
