Liekas, ka apskatot apkārtējo pasauli, mūsu acis būtu vienmērīgi jāskenē visu bildi ar nepārtrauktām kustībām. Taču īstenībā, kad mēs fiksējam kādu objektu notiek sekojošas lietas: sākumā mēs nostādām aci tādā stāvoklī, lai šī objekta attēls trāpītu abu acu centrālajās bedrītēs, tad mēs noturam acis šādā stāvoklī apmēram pussekundi un tad ar lēcienu acis tiek novietotas jaunā pozīcijā un fiksē jaunu objektu, kurš atrodas kut kādā citā redzes lauka zonā un piesaista sev uzmanību. Šāda lēciena jeb sakādes laikā acs kustības ātrums ir tik liels, ka redzes sistēma nevar paspēt noreaģēt uz attēla pārvietošanos uz tīklenes un līdz ar to mēs šo kustību nepamanām.…
