Hantingtona sindroms ir ir progresējoša neirodeģeneratīva ģenētiskā jeb iedzimtā slimība, kas skar centrālo nervu sistēmu. Slimība ir plaši aprakstīta vēsturiskajā literatūrā, to aprakstījuši vairāki labi zināmi ar medicīnu un neiroloģiju saistīti speciālisti. Pirmais, kas aprakstīja šo slimību, bija Čārlzs Oskars Vaters 1841.gadā vēstulē, kura publicēta žurnālā „Practice of medicine” 1842.gadā. Savukārt, nozīmīgākais no tiem, ārsts Džordžs Hantingtons, 1872.gadā publicēja zinātnisku rakstu Filadelfijas žurnālā "Medical and Surgical Reporter", kurā detalizēti aprakstīja šo slimību. Savā rakstā viņš to nodēvēja par horeju, kas ir gribai nepakļautas, liekas, pārmērīgas kustības, kas rodas organisku vai funkcionālu nervu sistēmas traucējumu dēļ. Šo slimību arī mūsdienās mēdz dēvēt par Hantingtona horeju. Džordžs rakstā norādīja klīniskās izpausmes, aprakstīja slimības sākumu, progresiju un letālo iznākumu. Viņš pieminēja arī gribai nepakļautas kustības, pacienta pašnāvības risku, pārmantojamību. Šī informācija tika iegūta, novērojot un pētot slimības skartos cilvēkus.…
