Senatnē mītus (mytos grieķu val. – vārds, teika nostāsts) sacerēja, lai izskaidrotu, apcerētu to, kas notiek pasaulē. Mīts atspoguļo ticējumus par pasaules izcelšanos, dzīvības rašanos uz zemes, par dabas parādībām, dieviem un varoņiem. Iesākumā mītu attēloja rituāla procesā, vēlāk rituālus nomainīja stāsti. Pamazām laika gaitā no mīta veidojās pasaka, reliģija un vēsture.
Mīti senajiem cilvēkiem ne tikai izskaidroja pasauli, bet arī noderēja par praktisku mācību, padomu, kā dzīvot, kā sadzīvot ar katru šajā pasaulē, kur visam ir vieta – gan gaismai, gan tumsai.
Pašu dzīvē senči iepazina gan spēkus, kas sekmē, veicina lietu kārtību, palīdz cilvēkam viņa gaitās (latviešiem tie bija Dievs, Māra, Laima...), gan arī būtnes, kas pasaules saskaņu jauc, kaitē cilvēkam un nes nelaimi(latviešiem Jods, Velns, Lietuvēns...).
Latviešu tautas folklorā sastopami mīti par ūdeņiem, zemi, akmeņiem, pilīm, kalniem, baznīcām, pilsētām, augiem, dabas spīdekļiem u.c.. Visbiežāk sastopamie tēli latviešu tautas folklorā ir Dievs un Velns.…
