-
Klīniskā psiholoģija. Psihiskā veselība
Pataloģijas kritēriji: deviance, disfunkcija, distress, (ap) draudoša uzvedība. (Comer, 2001). Fiksācija, regress (īslaicīgs un ilgstošs/noturīgs), trūkums, pārspīlēšana (Wenar, 1982).
Kad cilvēks ir slims, tad viņam ir jānosaka diagnoze, izvērtējot pēc normas un pataloģijas kritērijiem. Eksistē vairākas pieejas psihisko traucējumu un slimību, kā arī veselības diagnostikā: 1. Bioloģiskais. 2. Dabiski zinātniskais. 3. Sociālais. 4. Eksperimentāli psiholoģiskais. Viens iemesls reti kad ir saistīts ar slimības rašanos, parasti ir vairāki iemesli.
Traucējumu būtība un veidi. Traucējums ir novirze no normas. Traucējums norāda uz: fizisku, bioloģisku, sociālu, fizioloģisku pataloģiju vai arī uz psihopataloģisku funkcionēšanu CNS. Traucējumus iedala: psihiskie traucējumi – psihes darbības pataloģija; CNS darbības psihopataloģija. Somatiskie traucējumi – bioloģisko-fizioloģisko procesu pataloģija. Psihosomatiskie traucējumi – psihofizioloģisko procesu pataloģija. Psihes traucējumu saprot psihiskās veselības un slimības ietvaros.
Garīgā veselībā ir jābūvē katru dienu visas dzīves garumā – jāattīsta spēja tikt galā ar grūtībām, jāmeklē labvēlīga sociāla vide, jāmācās komunicēt, jāattīsta kreativitāte, jāpaaugstina vitalitāte un izdzīvošanas spējas. Ir jāmācās saprast un pārvaldīt savas emocijas. To sasniegt palīdzēs cilvēki, kas paši spēj justies laimīgi un tikt galā ar savām problēmām, kas arī apkārtējiem ļauj justies stabilākiem savā dzīvē.
…
Holistiskās ievirzes veselības jēdziena apkopojoša būtība skaidrota 1947. gadā Pasaules veselības organizācijas (PVO) izstrādātajā definīcijā: „Veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai stāvoklis bez slimības vai fiziskiem trūkumiem.” Apkopojot zinātniskās atziņas, veselības raksturojumā var iekļaut šādus rādītājus: 1. mijietekme starp cilvēka fizisko aktivitāti, emocionālo, garīgo veselību un vides kvalitāti. 2. dinamisks cilvēka fiziskais un garīgais potenciāls, kas apmierina dzīves prasības kopsakarībā ar vecumu, kultūru un personīgo atbildību (Kempbels, K., & Kempbels, T, 2013; Bircher, 2005). 1984. gadā Pasaules Veselības organizācijas izveidotās veselības definīcija ir šāda: "veselība ir pakāpe, līdz kurai indivīds vai grupa spēj realizēt centienus un apmierināt vajadzības, gan pieņemot veselībai labvēlīgus lēmumus, gan mainot vides ietekmi". Veselība ir viena no cilvēka pamattiesībām. Vesels organisms ir sabalansēts organisms pilnīgi visās sfērās. Cilvēku, kas rūpējas par cilvēku veselību, sauc par ārstu. Veselība, kā arī labizjūta pieder pie cilvēka dzīves kvalitātes nozīmīgākajiem rādītājiem un vajadzībām. Abi jēdzieni ir savstarpēji saistīti un mijiedarbojas personas attīstības fiziskajā un psihiskajā jomā. Veselība ir process, kas iesākas vēl pirms cilvēka piedzimšanas un neskaitāmu bioloģisko, kulturālo, ekonomisko un sociālo faktoru ietekmē turpinās visas dzīves garumā (Kracke, Börner, 2013). Kopumā veselīgs dzīvesveids ietekmē visas cilvēka funkcionēšanas jomas, kas ietver: fizisko un intelektuālo aktivitāti; emocionālo stāvokli un tā pārmaiņas; iesaistīšanos starppersonu attiecībās, sociālajās darbībās u. c. Veselība un labizjūta ir ķermeņa un gara stāvoklis, kam nav vienotas definīcijas, jo tiem vienlaikus ir gan subjektīvi, gan objektīvi rādītāji. „Cilvēks var uzskatīt sevi par fiziski un garīgi veselu, ja izjūt harmoniju starp visām savas attīstības jomām (fizisko, sociālo, garīgo) un iespējām sasniegt sev izvirzītos mērķus noteiktajos dzīves apstākļos” (Hurrelmann, Razum, 2012).
