Jūlija Timošenko

2014. gada vēlēšanas nenesa cerēto uzvaru. Viņa ieguva 12.39% balsu un ieņēma pārliecinošu otro vietu. Viņas partija saņēma tikai 5.68% balsu parlamenta vēlēsanās un 19 vietas Parlamentā. Viņas šobrīd darbojas Parlamenta Eiropas integrācijas komitejā, lasīju, ka viņa piedalās NATO referenduma sagatavošanā. Pašas politiķes mājas lapā gan redzams, ka viņa šobrīd aktīvi cenšas panākt reformas arī gāzes sektorā. Vēl vakar viņas mājaslapā parādījās ziņa, ka Timošenko uzskata, ka pašreizējais Ministru kabinets ir jāatlaiž, jo tas novedis Ukrainas tautu tik tālu, ka 7 miljoni cilvēku dzīvo zem Pasaules Bankas noteiktā nabadzības sliekšņa (1.8 dolāri dienā). Žurnālists Pauls Nilands izsakās, ka pati Timošenko politikā ir jau 19 gadus, bet arī nav paveikusi neko ievērības cienīgu, lai uzlabotu dzīves standartus Ukrainā. Viņas cīņa pret augstajiem gāzes tarifiem arī neesot pārliecinoša, jo pārsteidzoši, ka savulaik par gāzes princesi un oligarhi šajā biznesā kļuvusī biznesmene nesaprot, ka Naftogas nevar pārdot gāzi par cenu, kas ir zem pašizmaksas. Žurnālists rosina domāt vai nebūtu laiks domāt par neatkarību no Krievijas gāzes tirgus un energoefektivitātes celšanu un dabai draudzīgiem alternatīviem veidiem, ka sildīt ukraiņu mājokļus.
Lai nu kā šī kontraversālā personība – Jūlija Timošenko – kuru varētu pamatoti dēvēt par mazāko no ļaunumiem, ar kuriem Ukraina pēdējā desmitgadē saskarusies politikā, turpina mest jaunus izaicinājumus Ukrainas politikā un tās tuvināšanās procesā ar Eiropas Savienību. Tas, manuprāt, ir visai apsveicami. Pat ja viņas retorika bieži vien ir tīrs populisms un nav vēl atradies neviens politiskais spēks, ko viņa nebūtu kritizējusi par korumpētību un demokrātijas ideju nodošanu. Vislabākā aizsardzība taču ir uzbrukums.


…