Pasaulē ļoti izplatīti ir vietējie jeb lokālie datortīkli, kas apvieno kāda uzņēmuma, organizācijas vai mācību klases datorus. Vispopulārākais paņēmiens datu apmaiņai lokālajā tīklā ir t.s. klienta servera metode, kad viens vai daži tīkla datori darbojas kā ‘’galvenie datori’’ jeb serveri – tie servē informāciju, apkalpojot pārējo datoru – klientu jeb darbstaciju pieprasījums. Otri ir izdalītie serveri, kas nepieciešami datorklasei. Saskaņā ar Egmonta Treiguta grāmatu “Datu drošība un datorīkli” atrodamo definīciju lokālais datortīkls ir “datortīkls, kas izveidots nelielā teritorijā un atrodas lietotāja pārziņā. Lokālais datortīkls sastāv no kabeļu sistēmas, aktīvās un pasīvās aparatūras, un, kas savieno personālos datorus un citas elektroniskās koplietošanas iekārtas (printerus, ploterus, datu uzkrāšanas un glabāšanas ierīces”.
Te gan uzreiz nepieciešams terminoloģisks precizējums: pareizāk būtu par serveri un klientu saukt programmas, kas strādā attiecīgajos datoros. Tādējādi cilvēks – tīkla lietotājs izmanto darbstacijā instalēto programmu – klientu, kura vēršas ar pieprasījumiem pie citā datorā instalētās programmas – servera un saņem no servera atbildes.…
