Rainis man šķiet saistošs ne tikai kā viens no nozīmīgākajiem latviešu dzejniekiem un dramaturgiem, bet arī kā domātājs, kura darbos nepārtraukti atkārtojas jautājums par cilvēka iespēju kļūt citādam un labākam. Viņa filosofija nav izveidota kā stingra zinātniska sistēma ar precīzi definētiem jēdzieniem un pierādījumiem, kā tas raksturīgs profesionālu filosofu traktātiem. Tā izpaužas dzejā, lugās, dienasgrāmatās, vēstulēs un pārdomās, tādēļ ir daudz emocionālāka un tēlaināka. Rainis par cilvēka dzīvi runā ar saules, gaismas, tumsas, ceļa, augšanas, nāves un atdzimšanas simboliem, un tieši šāda valoda man šķiet īpaši iedarbīga. Tā nepiedāvā vienu gatavu atbildi, bet liek pašam domāt un meklēt savu nozīmi.
Visvairāk mani Raiņa filosofijā saista pārliecība, ka cilvēks nav pabeigta būtne. …
