-
Sirdsapziņas bruņinieki
Atmiņas par Latviju un brīvību kara gados nospieda daudzus, jo okupācijas vara bija nežēlīga un iznīcināja pretiniekus. Tā 1944. gada vasarā no Kureļa štāba atšķēlās un izveidojās neatkarīga vienība, kuru vadīja Roberts Nikolajs Rubenis. Tajā ietilpa aptuveni 200 vīru – bijušie aizsargi. Rubeņa vienība apmetās “Ilziķu” māju tuvumā, kur spīvi pretojās vācu leģionu uzbrukumiem.
Vācu represijas asi vērsās pret Kureļa grupu un LCP biedriem. Vairākus simtus kareivju nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā. Arī LCP locekļus apcietināja gestapo, pratināja un pēcāk nosūtīja uz darba nometnēm. Konstantīnu Čaksti apcietināja 1944. gada 29. aprīlī kopā ar Bruno Kalniņu un Ludvigu Sēju. Čakstes – šī neatlaidīgā taisnības un brīvības cīnītāja – dzīves ceļš izvērtās pavisam nelāgi, jo 1945. gada februārī ceļā no Štuthofas nometnes uz Lauenbergu saslima un mira. Tā šajā aukstajā ziemas mēnesī izdzisa viena no tām drosmīgajām sirdīm, kas nebaidījās runāt un uzstāties pret okupācijas žņaugiem, kas aizstāvēja tautas godu un tiesības, kuru nespēja apklusināt liekulība un noziedzība.
Nežēlīgs bija okupācijas laiks un 2. pasaules kara gadi Latvijā. …
Eseja “Sirdsapziņas bruņinieki”. Šo eseju par 1944. gada 17. martā izveidoto Latvijas Centrālās Padomes (LCP) memorandu un tā parakstītājiem es vēlos sākt ar Leonīda Breikša dzejoli “Himna”, kas veltīts mūsu dzimtenei – Latvijai. Leonīds Breikšs atdeva savu dzīvību, būdams Latvijas patriots un uzticīgs idejai par Latviju bez citu kundzības. Dzejoļa patriotiskajā noskaņā vēlos pavēstīt, cik nozīmīgu darbu Latvijas vēsturē atstājuši tie bezbailīgie LCP biedri, kas parakstīja dokumentu. Nežēlīgs bija okupācijas laiks un 2. pasaules kara gadi Latvijā. Tie izdzēsa daudzas nevainīgu cilvēku dzīvības, kas paceltu galvu spītēja varas spiedienam, aizstāvēja savu pārliecību un nepakļāvās nežēlīgajiem pārmaiņu vējiem. LCP paveica bezgala nozīmīgu darbu, izveidojot memorandu, kurā pieprasīja Latvijas brīvības atjaunošanu un tiesības uz savu neatkarību. Padomes locekļi bija cilvēki, kas pastāvēja par savu viedokli, prata to aizstāvēt un neļāvās okupācijas varai viņus spēji apklusināt. Es uzskatu, ka sabiedrībai būtu jāpievērš lielāku uzmanību okupācijas gadiem Latvijā, jo tautas vidū valda maldīgs uzskats, ka visi bija iebiedēti un neaizstāvēja savas zaudētās tiesības. Kara laikā latvieši bija vienoti klusā sadarbībā un atbalstā, kuru ierobežoja okupācijas nežēlīgā roka.
