-
Indrānu mātes tēla analīze Rūdolfa Blaumaņa lugā "Indrāni"
Indrānu saimniece ir draugos ar Kaukēnu, uzticas viņam pietiekami, lai lūgtu palīdzību, ciena viņa viedokli, lai gan ne vienmēr sanāk to pilnībā uzklausīt. Mātes mīlestība attiecībās ar bērniem ir nepārprotama, Indrānu mātei nav nekā dārgāka par saviem dēliem, līdzīgas attiecības viņai ir arī ar Zelmiņu, kura gan nav viņas miesa un asinis, tomēr iemantojusi līdzīgu statusu, saimniecei meitene ir sirdij tuva. Vienīgās nelabvēlīgās, taču arī sižeta attīstībai visnozīmīgākās, ir Indrānu mātes attiecības ar vedeklu Ievu. Tajās spilgti attēlots divu paaudžu, divu saimnieču konflikts. Pirmkārt, viņa ir spiesta Edvartā dalīties ar Ievu, kas ļoti mīlošām mātēm vienmēr izraisa kaut nelielas antipātijas pret vedeklu. Otrkārt, abu atšķirīgās vērtības un principi, kā arī Ievas negatīvā ietekme uz vīru, viņas izmantotie līdzekļi mērķu sasniegšanai ir abu neizbēgamas un nebeidzamas nesaprašanās, ka arī sadursmes cēloņi, kaut gan abu saimnieču izmantotās metodes nav salīdzināmas.…
Indrānu mātes tēls lugā ir attēlots kā mātes instinkta iemiesojums-rāma, mīloša, pašaizliedzīga, samiernieciska, ģimenes pavarda sargātāja. Ģimene un tās saticība ir vecās saimnieces lielākā vērtība, viņa iegulda savu sirdi centienos samierināt vīru un dēlu: “Ko nu tu te atkal sāc kāsēt un tiepties, tēv! Kas tad lai pieļaujas, ja ne prātīgākais!” Abu strīds māti sāpina līdz asarām: “Mīļais dēls, saderi tak nu atkal mieru ar tēvu. Jūsu naids nožņaudz manu sirdi. Es esmu kā grauds starp diviem dzirnavu akmeņiem. (Raud.) Es tikām lūdzu, tikām lūdzu, kamēr tēvs bij ar mieru, lai tu viņu pats ar savu roku atkal aizvedot uz istabu. Vairāk viņš negrib. Nāc, Edvart, mīļo dēliņ, ved viņu atpakaļ! Tu dzirdi: vairāk viņš negrib.” Šajos vārdos viņa raksturo arī savu situāciju, atklāj savas izjūtas par notiekošo, Indrānu māte atrodas pa vidu abiem strīdniekiem, jo, lai arī cik ļoti Edvarts viņu sāpinātu, mātes mīlestība ir pārāka par visu, mīkstina jebkāda nodarījuma smagumu. Viņa gluži naivi tic labajam savā dēlā- baltgalvainajā puisītī, kura sasisto pirkstiņu viņa bērnībā tika pūtusi-, atsakās ieraudzīt viņa nežēlību, savtību.
