Pirmā iespēja ir vainot individuālo bilingvismu. Joprojām populārs ir uzskats, ka bilingvisms apgrūtina kognitīvos procesus (līdzība ar diviem dzinējiem, kas darbojas ar nepilniem apgriezieniem!). Šāds priekšstats ir maldīgs. Ja abas valodas ir labi attīstītas, bilingviem drīzāk ir kognitīvas priekš¬rocības. Tikai tad, kad bērns abas valodas prot vāji, nesekmībā varētu vainot biling¬vismu. Pat tad tomēr vaina būtu jāmeklē nevis bērnā, kas atrodas cietēja lomā, bet gan sociālajos apstākļos, kuros bērnam nav bijis iespēju pilnībā apgūt valodas.
Otrā iespēja ir skaidrot nesekmību ar nepietiekamo majoritātes (vairākums) valodas vidi.
Nepietiekama saskare ar valodu bieži tiek minēta kā iemesls noteiktu mino¬ritāšu (mazākumtautības) bērnu nesekmībai. Tomēr pārāk ātra pāreja uz majoritātes valodu nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Šādi netiek novērtēta bērna ģimenes valodas prasme un dažreiz pat tiek noliegta bērna identitāte .Nesekmību var mēģināt novērst, piedāvājot tādas bilingvālās izglītības pro¬grammas, kurās arī bērna dzimtā valoda tiek izmantota par mācību līdzekli (piem., divvalodu vai minoritātes valodas saglabāšanas bilingvālās izglītības programmas). Ja bērns mācību procesā var izmantot savu dzimto valodu, sekmes parasti uzlabo¬jas un bērns labāk apgūst arī majoritātes valodu.
…
