Iepriekšējos gadsimtos latviešu tautai bija nācies izturēt spiedienu no citām valstīm un svešzemnieku iebrukumus gan 8. gadsimtā, kad siroja vikingi, gan 18. gadsimta Ziemeļu kara laikā, gan 13. gadsimta Krustnešu karagājienu laikā. Taču nekad iepriekš nebija oficiāli formētu karotāju pulku, kas sastāvētu no pašas latviešu tautas „dēliem” un aizstāvjiem. 1915. gada 1. augustā dzejnieki Kārlis Skalbe un Atis Ķēniņš izlaiž uzsaukumu latviešu tautai, aicinot latviešu vīrus stāties strēlnieku bataljonos: “Pulcējieties zem latviešu karogiem! Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!...”. Organizācijas komitejas aicinājums lika mūsu tautas vīriem celties, ņemt ieročus rokās un iet, lai mirtu par savu dzimteni. Kā šis sauklis mainīja Latvijas vēsturi, kā būtu jādēvē latviešu strēlnieki – kā nacionālie varoņi vai tik vien kā Pirmā pasaules kara upuri?
Šeit patriotisms ieguva nacionālu nokrāsu – savas tautas aizstāvēšana un dzimtenes nosargāšana bija augstākais gods un pienākums. Tūkstošiem drosmīgu latviešu jaunekļu un vīru devās kaujās, lai aizsargātu savu dzimteni un stiprinātu savas tautas nacionālo pašapziņu. Īsā laika posmā tika izveidoti 3 bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu.…
