Izlasot šo noveli, nākas nokaunēties, jo manā priekšā uz rakstāmgalda malas stāv 5 sulīgas apelsīnu daiviņas... Tāpat prātā nāk vārdi: „Beidz sūkstīties par nolūzušu nagu, ir cilvēki pasaulē, kas cieš badu!”, jo šī novele liek aizdomāties par vērtībām kā tādām un vērtību sistēmu kā noteicošo cilvēka dzīvē. Šajā novelē attēlotā situācija ir tik traģiska, nežēlīga, ka gribas sevi mierināt, ka dzīvē jau tā nenotiek. Taču neesmu vairs bērns – diemžēl zinu, ka tā notiek gan. Un tas manī modina kauna sajūtu. Un dusmas. Ir tik ārprātīgi nepatīkami apzināties, ka es dzīvoju uz pasaules kopā ar cilvēkiem, kurus nemaz nevar saukt par cilvēkiem, bet par nezvēriem. Nezinu, vai pat zvēri ir tik ļoti nežēlīgi pret saviem ciltsbrāļiem. Vārdu sakot – mirkli ir jāpadomā it kā par visu, bet tajā pat laikā par neko, lai varētu tā īsti „pieķerties” šai novelei.…
