Citā rezencijā „The New York Times” Michiko Kakutani arī pauž uzskatu, ka Dalleks ļoti lielu uzmanību pievērsis abu politiķu personībām, to trūkumiem, lielajai kārei pēc varas un kontroles, kas ietekmēja viņu darbību un pieņemtos lēmumus. Abu vīru ambīcijas sabojāja viņu vērtējumus ļāva pieņemt briesmīgus lēmumus attiecībā uz Vjetnamu, Indo-Pakistānu un Čīli.
Varu tikai pievienoties recenzentu viedoklim. Šī grāmata lielākajā mērā veido abu „partneru pie varas (jeb kā cits recenzents rakstījis „viņi bija arī partneri noziegumā” („partners in crime”)) psiholoģiskos profilus un to ietekmes novērtējumu uz ārpolitiku, ko abi vīri veidoja. Protams, no šī darba, ņemot vērām ievērojamo avotu bāzi, varētu gaidīt vairāk jaunatklājumu, tomēr galu galā Dalleks nevar atklāt jaunu Ričardu Niksonu un Henriju Kissindžeru, par kuriem jau tik daudz ir pateikts, tomēr viņam ļoti veiksmīgi ir izdevies parādīt šo vīru personību ietekmi uz ASV ārpolitikas kursu Niksona prezidentūras laikā parādīt lasītājam.
Galu galā Roberts Dalleks nonāk pie secinājuma, ka Niksona – Kissindžera attiecības bija iespējams vienas no nozīmīgākajām Baltā nama sadarībām ASV vēsturē. Abu politiķu kopīgās intereses un zināšanas par pasauli tikušas pārvērstas iespaidīgos sasniegumos.…
