Runas etiķete

Lielākajai daļai no mums kādā dzīves situācijā ir jāsaka runa. Jo labāka tā būs, jo spožāka kļūs runātāja slava. Laba runa var palīdzēt izvirzīties darbavietā, kolektīvā, sabiedrībā. Tādēļ neatsaki, ja tevi lūdz par runātāju.
Var iznākt, ka jārunā ļoti dažādās situācijās: skolas svētkos, darbavietas kopīgās pusdienās, prezentācijās, svētku vakariņās, dzimšanas dienās, kāzās, bērēs. Var būt uzstāšanās radio un televīzijā. Papildus prasmei uzstāties no runātāja tiek prasīta arī konkrēta temata pārzināšana. Tematu savukārt pasaulē ir papilnam, ir tikai jāprot atsijāt graudus no pelavām.
Šķiet, ka dažs ir piedzimis par runātāju. Viņš runā mierīgi un skaistos vārdos pauž gudras un svarīgas domas. Labs runātājs it kā sarunājās ar visu auditoriju. Viņš dabiski nostājās pie mikrofona un sāk – bez piepūles, bez papīru kaudzes.
Lai ir laimīgs tas, kuram ir tāds talants. Pārējie apgūst šo publiskās uzstāšanās prasmi darbā.
Lielākā daļa runātāju uztraucās, lai arī publiskās uzstāšanās ir saistītas ar viņu tiešo darbu. Tā, piemēram, ir liela atšķirība – aktrisei uzstāties uz skatuves vai arī sagatavot un teikt runu labdarības pasākumā, kur tiek vākti līdzekli: aktieri vecoļaužu pansionāta būvniecībai. Jauns, enerģisks vadītājs var būt uztraucies līdz nāvei, ja viņam jāpastāsta plašai auditorijai par jaunākajiem sasniegumiem savā nozarē. Arī īstens mutes bajārs var šausmās sastingt, uzkāpdams tribīnē un pamanīdams, ka visu skatieni ir pievērsti viņam un visi uzmanīgi gaida viņa runu.
Sasprindzinājums un uztraukums ir gluži normālā reakcija. Tos var pārvarēt, ja kārtīgi sagatavo savu sakāmo. Līdzko izrunāti pirmie vārdi, kļūst vieglāk. Runātājs jūt: te nu es stāvu un nekas nav maināms. Runa ir jāsaka, un es to darīšu, cik labi vien pratīšu.

…