Novatoriskais un simboliskais Viktora Eglīša daiļradē

Dekadence un V. Eglītis
Lai izprastu dekadentu novatorisko skatījumu jāmin tas, kas, ka dekadentu grupējums latviešu literatūrā radās kā protests pret marksistu prasību, lai literatūra kalpotu sabiedrībai un šķiru cīņai. Dekadenti noraidīja jebkādus ierobežojumus rakstnieka personībai, jo tā, viņuprāt, atradās “viņpus laba un jauna”. Savos darbos dekadenti tiecās attēlot izsmalcinātu juteklību, izvēlējās orģiastiskus un dionīsiskus motīvus. Jauno motīvu izteikšana lika meklēt arī atbilstošus izteiksmes līdzekļus. Viņi tika daudz pelti, smieti un pat zaimoti no kritiķu un laikabiedru puses, reti atrodot atbalstu pilsoniskajā “pieklājīgajā sabiedrībā”, dekadenti tomēr vairākus gadus (īpaši posmā no 1906. -1908. g.) nodevās savām “saturnālijām” un “dēmonismam”, radot gluži jaunu, nebijušu izteiksmi latviešu rakstniecībā.
Protams, kritiķiem nebija grūti tā laika dekadentu darbos atrast daudz kritizējamu pārspīlējumu, zināmas naivitātes un dažviet pat neapzināti radušos komiskus elementus (Dekadentu aprakstītais izmisums, mokas, šaušalas, reibums ne vienmēr lasītājā radīja cerēto bezcerīguma vai drūmuma iespaidu). Kritikai ceļu pavēra dekadentu nereti haotiskais stils, “slimīgā fantāzija” un dīvainie, pašdarinātie jaunvārdi (sevišķi – Eglīša dzejā). Nereti novārtā atstāja vai nenovērtēja labo dekadentu devumā – interesanto simbolu valodu, izdomu.
Par “dekadences manifestu” nereti uzskata 1906. gadā žurnālā “Dzelme” publicēto deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi”, kuru V. Eglītis gan neparakstīja, tomēr viņu mēdz uzskatīt par dekadences ierosinātāju vai vismaz vienu no pirmajiem, kurš konceptuāli formulēja dažas simbolisma idejas. Eglītis, atklājot, ka haoss ir radošais pirmsākums, dzejā izteica kaislības, šausmas, izmisumu, dēmonisko, zemapziņas dzīles utt.
Savus jaunos literāros principus, kas saistījās ar piesliešanos simbolismam un dekadencei, Eglītis formulēja literārajā apcerē “Poruks” (1903.). Šajā laikā sākās viņa jaunā meklējumi, jo arī Eglītis vēlas latviešu literatūru tuvināt Eiropas līmenim.
Eglītis savā “dekadences periodā” bija liels eksperimentētājs, tādēļ viņa dzeju šajā posmā varam uztvert par sava veida literāro “darbnīcu”, “radošu eksperimentu un izmēģinājumu studiju”. Kā zināms, eksperimenti ne vienmēr izdodas, tomēr paver ceļu jaunajam. Un Eglītis ir tik aktīvs jaunā ceļa meklētājs, ka bieži savus atradumus vien šķietami pavirši nofiksē dzejas tekstos, nenoslīpējot un nepilnveidojot. Eglīša dekadences posma dzeja apkopota krājumā “Elēģijas” (1907).
…