Padomju kinomākslas aizsākumi – 1919. gada 27. augustā tiek pieņemts lēmums par kino rūpniecības nacionalizāciju (Ļeņina parakstītais „Dekrēts par fotogrāfiskās un kinematogrāfiskās tirdzniecības un rūpniecības nodošanu Izglītības tautas komisariāta pārziņā”). Tajā pašā gadā tika nodibināta Valsts Kinoskola, kas vēlāk kļuva par Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu.
Kino attīstības virzienus nosaka padomju ideoloģijas zīmogs. Pēc V. I. Ļeņina domām kino vajadzēja būt, kā publiskai lekcijai par zinātnes un tehnikas jautājumiem, mākslinieciski propagandēt komunisma idejas, rādīt labo pretstatā negatīvajam. Liela nozīme tiek pievērsta hronikas žanram. Aktīvi veido aģitfilmas.
20. gados pakāpeniski pieaug uzņemto filmu skaits – 1922. gadā uzņemtas 10 filmas, 1923. gadā – 20, 1924. gadā – 45. 20. gadu vidū darboties sāk jauni un talantīgi režisori – Dziga Vertovs, Aleksandrs Dovženko, Vsevolods Pudovkins un Sergejs Eizenšteins.
Krievu montāžas kino – pamatus Padomju montāžas kino licis režisors Ļevs Kuļešovs (1899 – 1970). Viņš meklēja jaunus kinomākslas izteiksmes līdzekļus, kadra kompozīcijas, montāžas likumības. Publicējis arī teorētiskus darbus par kinomākslas problemātiku – „Kinorežijas prakse” (1935) un „Kinorežijas pamati” (1941). Izvirzīja ideju par to, ka montāžas salikums nosaka filmas jēgu. Nav svarīgi kur un kas filmēts, galvenais, lai saliekot kadrus rastos jauna jēga. Eksperimentēja ar dažādiem plāniem, lika tos kopā.
…
