Stilam kā sava veida ”organiskai integritātei” piemīt pilnīgi noteikta, tālāk nevispārināma pabeigtība, „nobeigums”, jo ne tikai stila „saturiskajam", „priekšmetiskajam”, bet arī formālajam, „subjektīvi uztveramajam” aspektam ir nezūdoša pašvērtība, kas kā pilnīgi patstāvīga mākslas vērtība spēj izraisīt īstas estētiskas jūtas un sajūsmu. Šis aspekts ir ļoti svarīgs, lai izprastu stilu.
Stils iezīmē selektīvu pieeju dzīves īstenības pārstrādei mākslas vērtībā. Stils atklāj kultūras, it īpaši mākslas, funkcionālo struktūru, tātad tam piemīt ne tikai ārēji tverama izpausme.
Tiek izšķirti vairāki „stila lietojuma" tipi, kā piemēram mākslinieka stils, materiāla stils, mērķa stils, vietas stils, nacionālais stils, laikmeta stili un citi. …
