Otrais antihumānisma piemērs romānā „Mērnieku laiki”, manuprāt ir saistīts ar diviem tēliem, kuri savstarpēji nekā nebija saistīti, taču sabiedrības viedokli par viņiem abiem bija līdzīgi. Tie bija Kaspars Gaitiņš un Šrekhubers. Abi tēli, gan Kaspars, gan Šrekhubers, bija godīgi cilvēki, vismaz cenšas būt tādi. Taču tā dēļ, ka Kaspars, ka arī Šrekhubers brīžiem neapmeklēja baznīcu, par viņiem bija daudz baumu. Visvairāk tādu baumu bija par Šrekhuberu, jo viņu pat uzskatīja par neticīgu.
„Par šo cilvēku bij dzirdamas ļaudīs dažādas valodas un domas. Daži viņu turēja par bezdievnieku, jo viņš bij kādreiz siena laikā svētdienas rītā pēc tam, kad lijis visu nedēļu lietus, pie dzirnavu dambja cietināšanas strādādams, rājis un nievājis garām ejošus baznīcēnus, ka nezinot lemt laika vērā un derīgi izlietot: visu nedēļu, lietum līstot, esot nogulējuši un nu, kad labs laiks, tad staigājot, klausīdamies pasakās, un sienu varbūt gubās sapūdēšot, jo varot sākt rītu atkal līt.”(168.lpp.)
…
