Holdens kādā grāmatas epizodē atspoguļoja domu, kas bija pavīdējusi arī manos sirds nostūros. „Būtu labāk, ja zināmas lietas paliktu nemainīgas. Labi, ja tās varētu noglabāt vienā no šīm lielajām stikla vitrīnām un vienkārši ļaut, lai stāv. Es zinu, ka tas nav iespējams, un tāpēc tas ir slikti. ” Bieži vien saprotu, ka tieši šajā brīdī esmu neizmērojami laimīga, un tad saskumstu gluži ne par ko. Ir smagi apzināties, ka kādreiz viss, kas tev pieder, gaisīs, un paliks vien atmiņas. Protams, ka mainība ir nepieciešama, bet, piemēram, jo vairāk citu mīlestības tev ir dots, jo nepanesamāka ir doma par tās zaudēšanu.…
