Arī Pērs Gints vēlas sev ticēt, brīžiem tas pāraug egoismā, jo viņš pavisam nedomā par citiem. Viņš pamet Solveigu savu personīgo iegribu dēļ, kaut arī visu to laiku varēja dzīvot ar meiteni laimē un saticībā. Tāpat arī viņš īpaši nepārdzīvo pavāra nāvi, jo piekrīt atziņai, ka katrs pats sev tuvākais, tāpēc viņam nav sevi jāvaino tajā, ka noslīka pavārs, nevis viņš. Pērs Gints domāja, ka viņa dzīve ir vērtīgāka nekā pavāra dzīve, kaut arī viņam nebija bērnu.
Turklāt Pērs Gints bija arī skops un skaudīgs. Viņam nepatika, ka citi var būt laimīgi, jo viņiem mājās bērnu pulks, kas gaida un domā par viņiem. Tāpēc viņam ir ļauns nodoms piedzirdīt vīriešus uz kuģa, lai viņi pārnāk mājās reibumā un izbojā ģimenes laimi. Tāpat viņš sapņo, ka uzcels sev māju, lielu un greznu, un nedalīsies savā bagātībā ar citiem, nedos to nabadzīgākajiem.
Savas dzīves laikā Pērs Gints pats nebija laimīgs un arī citus nedarīja tādus, pameta Solveigu un sagādāja ciešanas arī mātei, beigu beigās, Pogu Lejējam nevarēja pieminēt nevienu sakarīgu darbu, ko būtu paveicis.
…
