Šajos gados prozā sastopami dialogu veidojumi starp lasītājiem un rakstnieku. Savulaik skaisti rakstija Č. Aitmatovs „Es atveru grāmatu, un grāmata atver mani”. Tā arī varētu raksturot šo gadu prozu, kur prozaiķi aicina lasītājus uz dialogu.
Jaunie prozaiķi cenšas izskaidrot kritikā ienākošos jēdzienus: klusums, tukšums, nekas. Lielprozas kvantitāte ir sarukusi līdz minimumam, un jaunie prozaiķi cenšas izskaidrot šo lielo „NEKO” – tieši izskaidrot, nevis kā daiļliteratūrā bija pieņemts, tēlot vai aprakstīt.
Šo gadu prozas darbi īpaši daudz tika publicēti dažādos laikrakstos un žurnālos, kā piemēram, „Liesma”; „Māksla”; „Avots”; „Karogs” u.c.
Vairākus darbus publicējuši tādi prozaiķi kā Mārtiņš Kalndruva, Jānis Liepiņš, Anita Liepa, Egons Līvs, Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis, Gundega Repše u.c.
Daudzi darbi uz sabiedrību ir atstājuši lielu iespadu, jo tajos attēloti mūsu sabiedrības sāpīgie attīstības procesi, pret kuriem lielākā daļu raksnieku nepalika vienaldzīgi. Vēl vairāk – mūsu rakstnieku jaunrade kļuva par šo procesu sastāvdaļu, par līdalībnieci, par laikmeta nerviem.…
