-
Mani meklējumi un atradumi Vizmas Belševicas dzejā
" Ai nē, tajā stiklā es neskatos,
Neko labu tur neieraudzīt!
Šaržs, ko man veltī spogulis,
Vairs nekādi nav draudzīgs."
Manuprāt, spogulis parāda ne tikai izskatu, bet arī cilvēka dvēseles stāvokli. Piemēram, kad es esmu laimīga un staroju iekšēji, spogulis vienmēr atbild ar to pašu, bet, kad skumstu un pasaule brūk, tad viņš itkā netīši par to man liek manīt. Es meklēju atbildi uz jautājumu - vai spogulis tiešām atbild uz jautājumu - "Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura visā pasaulē ir visskaistākā, vismīļākā?" Ierasts, ka spīģelis atbild, ka viņa būs līdzās, kad viss kārtībā, viņa būs tava, tavējā. Un tad es atradu... Man uz mirkli likās, ka spogulis ir kāds mans draugs un, ka viņa domas par mani nemainās pēc neveiksmīgas dienas vai slikti uzrakstīta kontroldarba. Te nu jāatzīmē tas, ka V. Belševica tika kritizēta, bet viņas spogulis un viņas balsts bija viņas dzejas fani. Daudzas sievietes vēlējās līdzināties viņai, jo viņa bija inteliģenta, skaista, asprātīga un ētri jutās sabiedrībā, lai gan mīlēja arī mirkļus vienatnē.
Secinājumus esmu izdarījusi ļoti daudzus. Manuprāt, esmu pat pārāk aizrāvusies ar rakstīšanu un savu domu izpaušanu, jo dažbrīd pat man pašai tās šķita haotiskas, iespējams, tādēļ, ka centos sekot tam, ko prātā izsecinu, bet nespējot vienlīdz ātri pierakstīt.
"Es nezināju, ka laime
var tik bezgala mierīga būt,
Kā jūra, kas bezvēja dienā
savu dziļumu spēku jūt."
Ir vēls vakars, aptuveni vienpadsmit, tādēļ noslēguma dzejas rindas izvēlējos tieši šīs, jo pašlaik izpratne par laimi man ir bezgala mierīga. Es vēlētos, lai tie atradumi, ko esmu guvusi, lasot V. Belševicas dzeju, mani pavadītu arī turpmāk un dotu man spēku, kad tā trūkst, liktu smaidīt, kad aiz loga līst, piedot, kad nodarīts pāri un saņemties, kad izsīkuši spēki. Par to visu dzejniecei liels paldies!
…
Vizma Belševica ir radoša personība, kas bijusi lieciniece divu gadsimtu nomaiņai.Piedzīvojusi gan okupācijas gadus PSRS pakļāvībā, gan to, kā Latvija iestājās ES 2001. gada maijā. Ņemot vērā pieredzi, kas Vizmai Belševicai sakrājusies dzīves laikā, saprotu, ka dzeja bija lielisks veids kā izpausties, kā atspoguļot gan savas, gan valsts un tautas izjūtas, emocijas, satraukumus, veiksmes un arī neveiksmes. Daiļrades attīstības posms nav bijis viegls, jo pār V. Belševicu nāca dažādas skaudrās dzīves patiesības, piemēram, tas, kā no paklausīgas skolnieces viņa kļuva par dedzīgu protestētāju pret komunismu. Viņas darbos ir jaušamas skaidras domas, kas netiek klaji paustas vai skandētas, bet gan pasniegtas tā, lai katrs, kas vien to vēlas, spētu ticēt, izdzīvot un ko iemācīties, taču, ne tāpēc, lai ko mācītu, bet, lai dalītos. Šajā laikā, kad katrā lielākajā Latvijas pilsētā notiek atceres pasākumi barikāžu 20. gadadienai, rodas pārdomas par to, vai dalāmies ar to,kas mums ir, vai vēl joprojām spējam dalīties... Tikai daloties mēs tagad esam tie, kas mēs esam, un, ka mums ir sava neatkarīga valsts, ko mūsu senči, ticu - arī mēs - mīlam un lolojam, un lepojamies. Dzīve ir pilna ar dārgumiem, taču pašas lielākās pērles ir atrodamas katra paša sirsniņā.
