Debates un formulējumi par valsts labklājības attīstību ir radušies 19.gs. Klasiskie politiskie ekonomisti tiek iedalīti: liberālajos, konservatīvajos un marksistos. Visi viņi ir ieguvuši atšķirīgas atbildes uz pamatjautājumiem, bet viņu uzskati ietver tirgus (un īpašumu) un valsts (demokrātiju) analīzi.
Liberālie politiskie ekonomisti sociālo attiecību regulēšanu atzīst, lietojot nelielu politisku regulēšanu. Tomēr viņi piekrīt tam, ka ceļš uz vienlīdzību un labklājību vedīs tikai caur maksimālu brīva tirgus attīstību un minimālu valsts iejaukšanos.
Viena no konservatīvo pārstāvju skolām, piemēram, uzskata, ka sociālo labklājību, šķiru harmoniju, lojalitāti un ražošanas pieaugumu var veicināt nevis konkurence, bet disciplīna. Autoritāra valsts iekārta tirgus haosā var būt par uzraugu valsts labuma, kopības un indivīdu harmonizācijā.
Savukārt, marksisma politekonomija kritizēja liberāļu prasību, ka tirgus nodrošinās vienlīdzību.
Mūsdienās centrālais jautājums joprojām ir debates par labklājības valsti vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem kapitālisma izstrādātā šķiru dalīšanās un sociālā nevienlīdzība var būt nepabeigta parlamentāras demokrātijas apstākļos.
…
