aprakstītas: Par vientulību, Par vārdu tukšību, Par sirdsapziņu, Par apziņas brīvību.
Lasot Monteņja esejas, manī radās dažādas pārdomas. Līdz šim par vientulību biju aizdomājusies tikai kā mokošu un diezgan nepatīkamu lietu, taču tai pašā laikā arī zinu, ka reizēm vientulība cilvēkam ļoti daudz palīdz. Manuprāt, ja cilvēks ir vientuļš un māk sadzīvot ar to, tad viņam ir jābūt stipram un spēcīgam lai spētu atrast un izmantot laiku tieši ar sevi. Manī radās pārdomas par to, ka vientulība ir kā liels pārbaudījums un sevis izzināšanas ceļš. Cilvēki reizēm vēlas izbaudīt vienatni, taču baidās. Autors saka, ka ir nepieciešams atstāt kādu stūrīti, kurš būtu tikai mūsu un kurā var izbaudīt pilnīgu brīvību un risināt sarunas ar sevi.
